Sākums
Par mums Izdevniecības Atbalstītaji Pasākumi Grāmatu datu bāze
Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas biedru grāmatu datu bāze



Meklēšana
Pēc nosaukuma
Pēc autora
Pēc teksta aprakstā
(Tiks sameklēts teksts arī pēc daļējas līdzības)

Daiļliteratūra >> Latviešu daiļliteratūra


TURP

Amanda Aizpuriete

Pavisam nesen dzejas cienītāju rokās nonācis dzejnieces un tulkotājas,
vairāku literāro balvu laureātes Amandas Aizpurietes dzejas krājums
„Turp”, kas, neskaitot abas izlases un 2011. gadā izdoto dzejas/prozas
izdevumu, ir astotais.

Grāmatas intriģējošais nosaukums automātiski rada jautājumu – kurp?
un spontāni liek dzejoļos meklēt atbildi. Šo pašu jautājumu uzdod arī
autore trešajā dzejoļu ciklā ar titulnosaukumu Turp. Grāmatai veiksmīgi
izvēlēts pirmais dzejolis, kurā ar paradoksāli tēlainiem līdzekļiem
pozicionēts autores kā dzejnieces un vienkārši sievietes liktenis: „brīva
kā verdzene”. Koncentrēta laika un laikmeta izjūta caurstrāvo arī
pārējos dzejoļus.

Daudzkārt uzsvērts mirklīgums, mirkļa vērtība, gaistamība un cena:
„tikai šis mirklis / ar mirušu zvaigžņu riekšavu kabatā / un rēķinu par
vakardienas svētku salūtu pastkastītē” Aizpuriete ir maksājusi, skaudri
un tieši, bet, spītējot padošanās vilinājumam, turpina ceļu. Vienīgās
krājumā izmantotās pieturzīmes ir defises un jautājuma zīmes, vietām
apzināti iemaldījies kāds komats. Interpunkcijas neesamība ir visnotaļ
organiska, neuzkrītoša. Jānorāda gan, ka defišu vietā būtu lietojamas
domuzīmes... Arī atskaņas verlibra pantos parādās vien dažviet.

Virzība, kustība, ceļa meklējumi pirmo reizi izslāņojas ciklā Pilnmēness
plakankalne, kurā aktualizēta nakts estētika un maģiskums ar vilku
dejām un gaudošanu, ar pilnmēness čukstiem un mierinājuma
meklējumiem. Pēdējos pantos jaušami atdzimšanas motīvi –
atgriešanās no iekšējas aiziešanas līdz protagoniskai atjaunotnei,
turpinājumam, ne jaunam sākumam.

Epizodiskos kadros Aizpuriete atskatās uz pagājušo ar mainīgu
rezignācijas intensitāti. Dzejniece laipo starp trīs dimensijām – bijušo,
esošo un to, kas vēl tikai būs. Grāmatas noformējumā lietotie pelēkie
toņi, un fotogrāfijas šķietami simbolizē došanos pretī nezināmajai
nākamībai ar tās neredzamajām, vēl neidentificētajām krāsām...

„Turp” pasaulei ir rūgta vientulības garša, kuru veido laikmetiskā izjūta
fiziskās un metafiziskās kategorijās. Periodiska noslēgšanās no
ārpasaules, esamības bailes – tās nav tikai dzejnieces sakāpinātās
izjūtas, bet gan mūsu kopīgā pieredze, kā norāda Jānis Vādons
grāmatas anotācijā, un eksistenciālais duālisms. Caur Aizpurietes
vārdiem skan mūsu pašu dvēseles atbalss. Skarti plaši eksistenciālākie
aspekti: brīvība, pakļaušanās, nāve, mūžība, vientulība, liktenis, ticība,
protams, arī mīlestība. Rindās vairākkārt ieslīdošie nāves motīvi, kā
šķiet, dažviet attiecināti uz tuvu cilvēku aiziešanu; nāve poetizēta kā
ikdienišķa parādība. Ciklā Padošanās liriskais „es” nokļuvis posmā, ko
apzīmē ar gūstu, bet kas izslēdz bailes – bailes no pārāk patiesiem
vārdiem, no laika, no sāpēm. Dzejolī ūdensputnu klaigas koncentrēti
pretstatīts pasaules redzējums bērnībā un tagad – kontūras saasinās,
dzīves pieskārieni izurbjas līdz dziļākajiem maņu slāņiem: „kopš bērnības
lasu pēdu rakstus smiltīs / kopš vecuma man tie šķiet aizvien skarbāki”

Manāms, ka liriskais „es” jūtas kā vientuļš bērns, kuru apņem brutālās
brīvības laiks – laiks, kurā efemērais pakļauj, ieslēdz un raksta savus
likumus, kuri rada retoriski tiešu jautājumu: „vai likumīgi aizliegt man
raudāt?” Jautājumi, uzrunas otrajā personā ir viens no faktoriem, kas
Aizpurietes dzeju pietuvina lasītājam, liekot ieklausīties gan dzejnieces
vēstījumā, gan sevī. Jautāt sev un meklēt atbildes.

Dzejoļos par Kauguru čigānietēm imitētā dialogformā izvērsta
nākotnes paradigma, vēstot, ka no „nodevas,” ko ikviens maksā
dzīvei, ir atkarīga viņa nākamība. Šeit izcelta cilvēku uzmācīgā tieksme
uzzināt, kas viņus sagaida, savu likteni nevis koncentrēšanās tagadnei.

Ne vien ciklā Turp, bet arī pārējiem dzejoļiem jaušams virzības,
kustības, turpinājuma, transcendentālu meklējumu strāvojums, kas
brīžiem sastingst, bet neapstājas, jo vēl nav atrasts kurp un līdz ar to
– nonākts turp. Taču poētiskā „es” nesauc sev līdzi, vēlas turp doties
viena, kā mantojumu nesot līdzi izdzīvošanas procesā gūtās brūces un
atmiņas, norādot, ka atmiņas svarīgas tikai katram pašam, ne citiem.
Viņa soļo brīva kā vējš, bet tajā pat laikā sasaistīta, vērtējot aizgājušo
un esošo, caur krustcelēm nakts gaismā, kur pieglaužas bezgalībai, jo
laiks taču ir nenokavējams. Saindējusies ar rudeni, joprojām ir vasarā ar
salijušiem dārziem un flokšu smaržu, kuru lasītājs var teju sajust.
Liriskais „es” ambivalenti šaubās par savu ticību, laimīgām beigām, asi
izjūtot pasauli kā vienotu organismu, kas reizēm zaudē jutības/jūtības
spēju, veicinot rezistenci, pieradumu pret sāpēm: „dažas naktis / kad
pasaule dzīvo bez ādas / dažas naktis / kad sāpe ir piemīlīgs zvērs”

Vietām rodas mākslīgu konstrukciju iespaids – daudzo uzskaitījumu un
frāžu saskaldītības dēļ. Aizpuriete savu vietu dzejas laukā iekarojusi jau
sen uz palikšanu, tāpēc no katras nākamās grāmatas tiek gaidīts arvien
spožāks, spēcīgāks starojums, kas šajā grāmatā gan diemžēl šķiet
mazliet apdzisis. Tas varbūt tāpēc, ka dzejniece vēl nav sasniegusi
savu nākamo posmu/virsotni, vai liriskā „es” vārdiem: „bet labāk tomēr
nestāstiet citiem / ka es paliku / starpstacijā starp anekdoti un nāvi”

Ciklā Pamestā pilsēta poetizēti klaunu, masku un galminieku motīvi,
kas nosacīti atgādina poētiskās noskaņas Ronalda Brieža dzejas
krājumā „Asaru gāze”. Jūtamas līdzības arī ar Kārļa Vērdiņa (vai arī
otrādi – Kārļa Vērdiņa dzejā jūtamas līdzības ar Aizpurieti) izteiksmi,
pasaku elementiem un stilistiku, kura ir viegli ironiska, stāstoša, ne
analītiska, kas īpaši spilgta Vērdiņa grāmatā „ES”. Šajā dzejoļu kopā
tēlota cilvēku tieksme izlikties, maskēties, alkas pēc uzmanības
apliecinājumiem, pārākuma. Manāms, ka dzejniece cilvēkus uzskata par
pārlieku noslēgtiem, klusējošiem; aktualizēts ekvivalences trūkums
starp laicīgo un pārlaicīgo. Turklāt „Turp” izslāņo divus dzejniecei tuvus
autorus – Ņurbuli (Aivars Neibarts) un Jāni Rokpelni, kuram veltīts
viens no dzejoļiem, taču dzejoļi nav kultūratsaucēm caurvīti. Tāpat kā
ievaddzejolis, arī grāmatu noslēdzošais dzejoli ir izvēlēts kompozicionāli
motivēti, tajā skumjas reducējušās līdz vieglai pakļāvībai dzīves vējiem.

Kopumā krājums ir kontrastiem un paradoksiem bagāts, šeit lasītājs
atradīs gaismu naktī un tumsu dienā, tajā iespējams saskatīt kaut ko
no sevis, kaut ko no pārējiem, var pagūt satvert mirkli un pieskarties
mūžībai – kā lietū uzsākta, bet krasta smiltīs iepauzēta pastaiga...

Grāmatā Aizpuriete gan atvadās, gan satiekas; aiziet un atnāk; meklē
un neatrod, bet turpina būt – pa vidu robežām starp sāpēm un
zvaigžņu atspulgiem krustcelēs, te – starp mums: „Lai notiek viss /
pavisam vienkārši”

Detalizēta informācija

ISBN978-9984-33-370
IzdevniecībaPētergailis
Izdošanas gads2013
IesējumsCietie vāki
ValodaLatviešu valoda
Tulkotājs
Lappušu skaits78
Augstums12
Platums140

Izplatītāji >>

Atpakaļ >>